Evaņģelizācija

Saruna ar draudzes „Dieva mājas" mācītāju Agri Ginko

Viena no galvenajām Kristus pavēlēm ir – ejiet un sludiniet atgriešanos no grēkiem un debesu Valstības nākšanu. Kā, tavuprāt, šodien šī Kristus, pavēle tiek īstenota?

Es domāju, ka viennozīmīgi šī pavēle tiek īstenota arī šodien, un tas jau nekad nav apstājies, varbūt ne vienmēr mēs to redzam, un patiesībā jau ne vienmēr mums tas arī ir jāredz. Kādi kristieši ir sapratuši, ka evaņģēlijs ir jāsludina ar darbiem, kādi ir sapratuši, ka tas ir jādara ar vārdiem, bet katrā gadījumā evaņģēlijs joprojām izplatās pa visu pasauli, cilvēki joprojām, dzirdot šo Vēsti, tiek izglābti, un tas nenotika tikai apustuļu darbu laikā, tas notiek šodien. Jautājums tikai ir par to, cik es pats lielā mērā esmu iesaistīts tajā Dieva plānā, šīs konkrētās pavēles kontekstā. Šeit katram godīgi sev šis jautājums ir jāuzdod un arī godīgi uz to jāatbild. Vai es esmu Dieva plānā, vai es šodien pildu Dieva pavēles? Un tas attiecas uz pilnīgi visiem- mācītājiem, draudzi, katru individuāli. Vai es sludinu evaņģēliju, vai es daru evaņģēliju? Ko es daru pēc tam, kad kādam esmu pastāstījis par Kristu? Vai rūpējos par šo cilvēku arī turpmāk?

Šeit man nāk prātā piemērs no manas dzīves – kad es atgriezos, bija cilvēks, kas mani pieveda pie Kristus, un tāpat kā Pāvils raksta – vieni ir tie, kas sēj, vieni, kas aplaista, bet Dievs dod spēku augšanai, tāpat tas bija arī ar mani, Dievs sūtīja kādus cilvēkus manā dzīvē, kuri sēja Dieva Vārdu, un neilgi pēc tam- jau draudzē kādus, kuri to aplaistīja, vai precīzāk sakot, veica manī māceklību. Protams, man gribētos vairāk redzēt un būt iesaistītam tajā, ka mēs ne tikai apspriežam Dieva pavēles, bet tiešām esam gatavi iziet un darboties. Un šī pavēle attiecas uz pilnīgi visiem.

Māte Terēze ir teikusi – „sludiniet evaņģēliju vienmēr, un, ja nepieciešams, lietojiet arī vārdus". Kā tu komentētu šo citātu? Vai mēs varam, nelietojot vārdus, pasludināt pilnu evaņģēliju?

Redziet, mēs netiekam aicināti sekot un ticēt kādiem citātiem un atziņām. Jā, tās var reizēm būt ļoti uzrunājošas, bet tādā gadījumā ir jāpazīst tas cilvēks, kurš to ir sacījis. Mēs bieži vien izraujam kādas frāzes vai domu un sākam tām sekot, un zem tā varam izdomāt jebko, tā vietā, mums ir jāskatās Rakstos, Bībelē, ko Dieva Vārds par to saka, un tas skaidri atklāj, ka, sludinot evaņģēliju, ir jābūt abām šīm darbībām– vārdiem un darbiem. Pāvils vēstulē Romiešiem 10. nodaļā ļoti skaidri runā par to, kā tad cilvēks var nākt pie ticības. Viņš uzsver, cik tīkamas ir tās kājas, kas nes Labo Vēsti, un mazliet tālāk - ļoti skaidri par to, kā lai tic, ja nav kas sludina, un kā lai sludina, ja nav sūtīti. Protams, ir nepieciešami arī vārdi, un tas, ka mēs sludinām un runājam atklāti, dažkārt jautājums ir par to, ko tieši mēs runājam un ko mēs sludinām. Bieži vien mēs nemaz tā īsti nedzirdam evaņģēliju, bieži vien runājam par draudzēm un situācijām, atsevišķiem evaņģēlija fragmentiem.

Manuprāt, evaņģēlijs jāņem viss kopumā un jāatgādina, ka evaņģēlijs ir Labā Vēsts. Citreiz mēs pie cilvēkiem ejam ar kādu citu Vēsti, kas nomāc un nospiež, un cilvēkiem gribas bēgt, aizmirstot, ka Vēsts, ko mums jāpasludina, ir laba un dod cerību, nevis iznīcina un nokauj.

Un kādā citā vietā Bībelē – Jēkaba vēstulē mēs varam lasīt, ka ticība bez darbiem ir nedzīva, tātad – arī darbi ir nepieciešami. Ko tas dod, ja mēs tikai runājam, ka mēs ticam, ka tam visam ir jānotiek, ka ir jādara tas un tas, bet tā arī paliekam tikai pie runāšanas, tas nozīmē, ka mūsu ticība nav dzīva. Es uzskatu, ka vienkārši starp šiem abiem veidiem ir jāatrod veselīgs balanss. Ir nepieciešams runāt un nepieciešams arī darīt. Un vēl – ļoti svarīgi ir ar savu dzīvi evaņģēliju izdzīvot. Jo tie, kuri varbūt mazāk jūs pazīst – vairāk ieklausīsies jūsu vārdos, un viņus mazāk interesēs jūsu dzīve bet tie, kuri vairāk jūs pazīst, skatīsies uz jūsu darbiem un dzīvesveidu vairāk, nekā uz daudzajiem vārdiem. Ir jāskatās, kādā kontekstā un situācijā mēs atrodamies. Šeit nav vienas formulas vai likuma.

Ir dzirdēti daudz un dažādi kristiešu aizbildinājumi, kādēļ kristieši nesludina evaņģēliju, kāds būtu tavs novērojums par to?

Droši vien viens no populārākajiem aizbildinājumiem ir – es jau neesmu evaņģēlists. Ir citi, kuriem labi tas padodas, Dievs ir aicinājis, bet es nē, sevī nesajūtu aicinājumu to darīt. Es domāju- mums ir jāpaskatās daudz plašāk uz to, ko nozīmē sludināt evaņģēliju. Daudziem ir radies priekšstats, ka tas ir tikai iet uz ielām un dalīt bukletiņus. Un vēl – ka pasludināt evaņģēliju vajag tikai neticīgajiem. Es domāju, un arī raksti saka, ka tā gluži tas arī nav. Evaņģēlijs ir domāts kā ticīgajiem, tā arī neticīgajiem. Jāņa, Marka, Mateja, Lūka evaņģēlijs – tie visi ir evaņģēliji, kurus mēs, kristieši, lasām un iedrošinām ar rakstu vietām arī citus ticīgos.

Arī Dieva Vārds saka – Dievs sūtījis savu dēlu Jēzu Kristu, jā, glābt pazudušos pasaulē, bet, vispirms Viņš nāca glābt pazudušās Israēla avis. Manuprāt, vispirms evaņģēlijs ir nepieciešams ticīgajiem. Jā, mēs varbūt ticam Dievam, un runājam par to, bet dziļi sirdī esam paguruši, varbūt paslīdējuši un atkrituši savā gājumā. Un mums ir vajadzīgs Evaņģēlijs. Jo tas bija tas, kas atkal atgrieza cilvēkus atpakaļ pie Dieva, no jauna aizdedzināja sirdis par Dievu. Un vēlreiz gribu minēt, ka evaņģēlija sludināšana nav tikai iziešana uz ielas ar to, tu vari sludināt evaņģēliju arī draudzē, stiprinot savus brāļus un māsas. Romiešu vēstulē ir rakstīts - Es nekaunos Kristus Evaņģēlija dēļ, tas ir Dieva spēks par pestīšanu IKVIENAM, KAS TIC, jūdam (Israēla tauta) vispirms, un arī grieķiem (pagāniem), jo tajā (evaņģēlijā) atklājas Dieva taisnība, no ticības uz ticību, kā rakstīts, no ticības taisnais dzīvos.(Rom.1:16-17). Evaņģēlijā atklājas, ka no ticības taisnais dzīvos, tā kā tas nav tikai iešana uz ielas pie neticīgajiem, tu caur rakstiem vari stiprināt ticīgo. Tieši tāpat, kā Dievs sūtīja Jēzu Kristu pie Israēla pazudušajām avīm - vispirms jau Dievam vajadzēja atgriezt savu tautu, pirms viņi gāja tālāk, tieši tāpat arī daudziem no mums, pirms mēs ejam ārā, jāatgriežas pašiem atpakaļ pie pirmās mīlestības, jāsaņem Dieva spēks.

Vēl ir kāds aizbildinājums – tam man nav laika. Ir darbi un citi pienākumi. Vēl kāds – man ir kauns sludināt evaņģēliju, es nepratīšu to izdarīt pareizi. Dievs redz cilvēka sirdis un motivāciju. Esmu pārliecināts, ka katram ticīgajam cilvēkam, kurš ir piedzīvojis glābšanu, ir jābūt spējīgam pastāstīt savu atgriešanās stāstu, liecināt par to, ko Dievs ir izdarījis viņa dzīvē. Ja tā nav, ir rūpīgi jāizmeklē savas attiecības ar Dievu.

Pirmie apustuļi sludināja Dieva Vārdu bez bukletiem, konferencēm, festivāliem – viņiem bija tikai Svētais Gars, un atgriezās tūkstoši. Mums šodien ir visi iespējamie palīgmateriāli sludināšanai, bet vai atgriežas tūkstoši? – kā tu vērtē šo tendenci, vai tas vienkārši ir tāds mūsdienu laiks un veids, kā uzrunāt cilvēku, vai arī mēs ar to cenšamies Svētā Gara darbu aizvietot ar savu darbošanos?

Jāsaka godīgi, mēs kaut kur esam aizgājuši prom no tās vienkāršības un esam krituši tajā. Jēzus pats teica – neizejiet nekur, pirms neesat saņēmuši Svētā Gara spēku. Un tad, kad šis spēks nāca, tad bija pavisam savādāk. Pārdomājot šodienas tendenci, kāds man vienreiz teica - toreiz bija tā, viens sludināja, un trīs tūkstoši atgriezās, šobrīd – trīs tūkstoši sludina – un viens atgriežas. Varbūt tas ir pārspīlēti teikts, bet tā tendence ir ļoti izteikta. Ja mēs meklējam atbildes, kādēļ tas tā, mums jāatgriežas pie tā, ko raksti saka – neizejiet nekur bez Svētā Gara spēka, tas nedrīkst būt aizbildinājums, ka man nav šis Gara spēks, bet, ja tu, gadiem ilgi lasot un lūdzot, joprojām to nevari, tad kaut kas nav īsti kārtībā.

Pilnīgi piekrītu, mums ir ļoti daudzas programmas un dažādas grāmatas, kas paskaidro, ko un kā vajag darīt, bet, ja tikpat daudz būtu arī augļi, cik mums to teoriju ir- kā slavēt, kā lūgt, kā sludināt. Mana personiskā pieredze rāda, ka meklējot Dievu, Dievs dod spēku. Miesa vienmēr protestēs un liks šķēršļus un aizbildinājumus, bet, kad tu to cīņu izcīni un beidzot izej – tas ir fantastiski, Dievs atver durvis sarunām, un Dieva spēks vienkārši ir aktīvs. Dieva spēku mēs piedzīvojam paklausības momentā, kad sākam darīt, to, ko Dievs saka.

„Neizejiet, kamēr nesaņemsiet spēku"..., kurā brīdī saprast, kad spēks ir saņemts, kas tam varētu būt rādītājs un kādas ir tās pazīmes, ka Dieva spēks ir saņemts?

Viena no pazīmēm, kad mēs piedzīvojam Svētā Gara spēku ir tā, ka mēs varam slavēt Dievu un mēs pateicamies Dievam, tas var izpausties arī dažādos veidos – ar jaunām mēlēm, jaunu mēļu runāšanu, tas ir kaut kas spontāns, tas nav cilvēku iemācīts, tā ir īpaša Dieva klātbūtne, kuru Dievs dod. To mēs redzam Apustuļu darbos, jā, viņi piedzīvoja Dieva spēku, runāja jaunās mēlēs, bet viņi slavēja un godināja Dievu. Tātad Dieva spēks var atklāties kādā pārdabiskā veidā.

Otra pazīme, ko es redzu, ir pārdabiska drosme. Mēs varam lasīt par apustuļiem, viņi bija bailīgi un slēpās pirms savas piedzimšanas no augšas un Svētā Gara nākšanas pār viņiem. Bet vēlāk, kad viņi šo spēku saņēma, viņi bija pavisam citi apustuļi, viņi nebaidījās mirt, viņi nebaidījās klusēt. Viņi iet ar tādu pārliecību... Viņi bija pilnīgi pārliecināti par labās Vēsts 100% efektivitāti. Viņi nešaubījās par Dieva spēka līdzdalību. Kā gan mēs varam pasludināt evaņģēliju bez patiesa prieka un personiskas degsmes par to? Tās, protams, ir tikai dažas no pazīmēm.

Daudzas reizes ir novērots, ka evaņģēlijs tiek pasludināts tikai daļēji, ir kāda daļa, kas sludina tikai par Dieva mīlestību, piedošanu, un savukārt kāda daļa ņem palīgā bauslības grāmatu un sludina par Dievu kā bargu soģi. Vai tu saredzi kādu bīstamību tajā, ka evaņģēlijs tiek pasludināts daļēji?

Protams, ka evaņģēlijs ir jāņem pilnībā un no visām pusēm. Ja mēs lasām evaņģēlijus, būtu grūti atrast vietas, kur Jēzus kādus nosodītu. Tajos mēs tiešām redzam tikai vislielākās mīlestības, iecietības un piedošanas paraugu Jēzus personā. Simti un tūkstoši sekoja Jēzum- bez reklāmas, tā reklāma, bija izmainītas dzīves un dziedinātas sirdis.

Bet tāpat varam lasīt arī rakstu vietas, kur Jēzus pret kādiem cilvēkiem vēršas diezgan skarbi un bargi. Visbiežāk tas notika tieši pret tādiem cilvēkiem, kuri uzskatīja, ka viņi pārzina rakstus, ir bez vainas un dzīvo lielā paštaisnumā. Kā mums šodien jāvēršas pie cilvēkiem? Vai mums jāvēršas ļoti maigi vai ļoti skarbi, tas ir atkarīgs no situācijām.

Tā lielākā problēma ir tad, kad mēs paņemam daudzas lietas kā mācības un principus, un tad pielietojam tās visur un vienmēr. Katra situācija, kurā mēs atrodamies, un cilvēki, ar kuriem tiekamies – tam visam ir jāpieiet unikāli, pirmkārt jau, pavadot laiku ar Dievu un lūdzot Viņu pēc vadības konkrētajā situācijā. Vai mums tajā brīdī ir jārunā par Dieva žēlastību, varbūt ir jārunā kāds skarbāks vārds – to Dievs unikāli atklās katrā situācijā. Galvenais ir mērķis – dvēseles pestīšana.

Mūsu uzdevums nav norādīt uz cilvēku, kurš ir tas sliktais, bet norādīt uz grēku, ka tas ir tas, kas posta dzīvi, un pats galvenais - norādīt uz Kristu un Viņa upuri.

Man ir grūti novilkt tādu kategorisku līniju starp šīm divām lietām. Parasti Dievs man lūgšanā arī atklāj, kas konkrētajā gadījumā ir nepieciešams.

Bet, ja mēs runājam par tādiem principiem, ka vieni tikai sludinās par grēku, un vieni -par mīlestību, tad sekas draudzē var būt diezgan slimīgas. Piemēram, tie, kas ļoti vieglprātīgi visu uztvers, viņiem nebūs stipra pamata, un kādi vēji, kas nāks, var viņus paraut prom. Lūkas evaņģēlija 15. Nodaļā, stāstā par pazudušo dēlu, jaunākais dēls varētu piederēt pie kategorijas, kur viss ir ātri un viegli, bet beigās tas viņu aizveda prom no Tēva. Vecākais dēls savukārt it kā bija mājās, bet viņam īsti nebija attiecību ar Tēvu, viņš dzīvoja it kā zem likuma. Ja tas jaunākais dēls, griežoties atpakaļ, būtu gājis garām savam brālim, tad viņš, visticamāk, līdz tēvam nemaz nenokļūtu, jo būtu sava brāļa notiesāts.

Un vēl, manuprāt, viens no visefektīvākajiem veidiem, kā evanģelizēt - ir neuzbāzties cilvēkiem, it kā mēģinot tiem pārdot kādu lēto preci no Ķīnas. Mums Jēzus ir ļoti vērtīgs. Vērtīgāks par sudrabu un zeltu. Dāvana, kas sevī ietver biļeti uz debesīm. Un vai Jēzus kādam skraidīja pakaļ? Nē, ir rakstīts, ka tautas Viņam staigāja pakaļ. Mums ir jābūt jūtīgiem pret tām situācijām mums apkārt. Ka esam un dzīvojam svaidījumā, ka esam tie, kas redz un dzird, un kalpo ar tiem resursiem, kurus Dievs katram no mums ir piešķīris.

Materiālu sagatavoja – Inga Skuja, Kristīne Goluba

facebook twitter draugiem.lv